Vai esmu gatava? - Viņai

Ikviena sieviete uzdod šo jautājumu sev un bieži vien arī citiem, arī man. Atbilde parasti ir daudz sarežģītāka, nekā šķiet.

Bioloģijā dzimumbriedumu definē kā brīdi, kad organisms spēj sevi atražot. Zālei, tārpiem vai putniem un varbūt pat lielākajai daļai zīdītāju tas der. Cilvēka sievietes aprakstam tas ir nepietiekami. Šķiet, ka no tā izriet: tiklīdz sākušās mēnešreizes, esam gatavas. Dažās kultūrās to tā arī uzskata. Taču tajās kultūrās, kur mātes lomu gaida jau ap četrpadsmit gadu vecumu, meitenēm ir daudz lielāks nopietnu komplikāciju un pat nāves risks grūtniecības un dzemdību laikā. Jau tas vien mums kaut ko pasaka. Aplūkosim pārmaiņas, kas vajadzīgas, lai sieviete sasniegtu dzimumbriedumu, kā fizioloģiskas, psiholoģiskas un sociālas.

Fizioloģiskais aspekts

Pirmās brieduma pazīmes parasti ir areolas - krūtsgala platākās daļas - piebriešana un krūšu augšanas sākums. Dažus mēnešus vēlāk sākas mēnešreizes, un tad iestājas pilnvērtīga pubertāte. Pārmaiņas ķermenī ir daudz plašākas un ilgst daudz ilgāk, nekā lielākā daļa apzinās.

Pubertātes sākumā maksts ir diezgan stingrs, neelastīgs orgāns. Tā ir tikai dažas šūnas bieza un viegli neizstiepjas. Tā arī vēl neizdala dabiskos lubrikantus, kas nobriedušai sievietei ir vienmēr un kuru daudzums seksuāla uzbudinājuma laikā krasi palielinās. Pēc kādiem pieciem gadiem (vismaz) tā ir brīnišķīgi elastīgs orgāns, bieza, stipra un spējīga pielāgoties bērna dzemdībām. Gurni sākumā ir šauri, un iegurnis vēl nav kļuvis plakanāks un platāks - kas raksturīgi sievietes ķermenim. Klitors ir paslēpts zem sava apvalciņa, bet tā galiņu var redzēt un sajust tur, kur augšpusē savienojas iekšējās kaunuma lūpas.

Hormonu pārmaiņas mūsu ķermenī izraisa primāro un sekundāro dzimumpazīmju attīstību un veido pilnībā attīstītu sievietes ķermeni. Hormonu līdzsvara pārbūve no bērnības uz pieaugušo stāvokli ilgst vairākus gadus. Arī ar to saistītās fiziskās īpašības joprojām mainās. Noteikt, kad šī hormonālā pārmaiņa ir noslēgusies, ir grūti, un tās vēlākajos posmos tas, iespējams, nav pārāk būtiski. Parasti, kad mēnešreizes ir kļuvušas diezgan regulāras un rada ne vairāk kā diskomfortu, hormoni ir atraduši savu līdzsvaru. Tomēr augšana vēl var turpināties. Pēc savas 20. dzimšanas dienas man krūšu izmērs palielinājās par veselu kausiņu. To pašu piedzīvo arī citas sievietes, gan ar krūtīm, gan ar citām ķermeņa daļām.

Augšanai pusaudža gados vajadzīgas uzturvielas - daudz uzturvielu. Pat ja tu, iespējams, neaudz tādā nozīmē, kā mēs to parasti saprotam, attīstās atsevišķi orgāni (krūtis, dzemde, maksts, apmatojums); mainās kaulu uzbūve, attīstās locītavas, un ķermenis kļūst izteikti sievišķīgs.

Sekss šajā laikā ir saistīts ar ļoti lieliem riskiem. Ja mēnešreizes ir neregulāras, neregulāra ir arī ovulācija. Ja sieviete izvēlas sākt dzimumdzīvi agrīnā pusaudža vecumā, kontracepcija jālieto vēl rūpīgāk, jo riska laiku praktiski nav iespējams paredzēt. Dažām sievietēm ovulācija nenotiek katru mēnesi; citām tā notiek vairākas reizes mēnesī; dažām ovulācija sākas no vienas olnīcas, bet ne no otras. Tev vienmēr jāuzskata, ka esi auglīga.

Ja tu paliec stāvoklī, pirms ir noslēgusies tava attīstība, rodas konkurence par uzturvielām. Barība, kas tev vajadzīga veseliem kauliem un locītavām, ir tā pati, kas vajadzīga mazulim, lai tas normāli attīstītos par veselu bērnu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc pusaudžu vecuma mātēm bieži piedzimst mazuļi ar nepietiekamu svaru vai priekšlaicīgi. Šajā konkurencē zaudē abi. Ne māte, ne mazulis neattīstās dabiski. Grūtniecībai pusaudža vecumā vajadzīga specializētāka aprūpe nekā pieaugušas sievietes grūtniecībai, un tās laikā vienmēr jāievēro rūpīgi plānots uzturs. Grūtniecēm pusaudža vecumā agrīna medicīniskā aprūpe ir visvairāk vajadzīga, un tieši viņas visretāk to meklē.

Primārajiem dzimumorgāniem attīstoties, maksts diezgan drīz kļūst spējīga uzņemt dzimumlocekli. Lai cik satriecošs varētu būt tavs pirmais pieskāriens dzimumloceklim, tas patiesībā ir diezgan mazs salīdzinājumā ar mazuļa galvu. Maksts var būt gatava seksam, bet ne gatava tikt galā ar nopietnām sekām - dzemdībām. Dzemdības var nākties beigt ar ķeizargriezienu, lielu epiziotomiju vai paliekošiem dzimumorgānu bojājumiem.

Grūtniecības laikā notiek vēl viena liela pārmaiņa hormonu sastāvā tavā ķermenī. Tā kā hormoni kopš pubertātes sākuma nav paspējuši nostabilizēties, citām ķermeņa daļām tiek sūtīti pretrunīgi signāli. Krūtīm ir pavēlēts augt, bet, pirms tās izaugušas, tām tiek pavēlēts beigt augt un ražot pienu. Signālus kaulu uzbūves maiņai nevar pilnībā īstenot, ja tie tiek pārslēgti uz cita ķermeņa audzēšanu tavā dzemdē. Kopā ar uzturvielu novirzīšanu tas mātei var radīt problēmas visu mūžu. Locītavas pusaudža gados vēl veidojas, un nu tām jānes svars, turklāt nelīdzsvaroti, kam tās nav sagatavotas. Iespējamās fiziskās problēmas nav saistītas ar pašu dzimumdzīvi, bet gan ar dzimumdzīves dabiski paredzēto rezultātu - grūtniecību.

Psiholoģiskais aspekts

Agrīna dzimumdzīves sākuma psiholoģiskajām sekām pievērš vismazāk uzmanības, bet tās var būt viskaitīgākās. Ikviena seksuāli aktīva sieviete var palikt stāvoklī katru reizi, kad uzņem sevī dzimumlocekli. Visticamāk, ikviena sieviete, kas to lasa, katru reizi, ejot uz tualeti, pārbauda savas biksītes. Kas no mums izplūst, un ko tas varētu nozīmēt? Katra no aptuveni 400 mēnešreizēm, kas ir katrai no mums, rada iespējamas bažas. Ja cenšamies palikt stāvoklī, mēs baidāmies ieraudzīt mazos sarkanos plankumiņus; ja ceram, ka neesam stāvoklī, tos sagaidām ar sirsnīgu prieku. Lai cik mēs sūdzētos un dažreiz patiešām ciestu mēnešreižu laikā, tas ir ļoti gaidīts notikums katru mēnesi. Ja to nav, vēstījums ir daudz sliktāks.

Esmu pārliecināta, ka ikvienai sievietei, kurai jebkad pirmo reizi bijis vagināls sekss, pirmā doma nākamajā rītā ir: "Interesanti, vai esmu stāvoklī!" Tā bija arī ar mani (lai gan uzskatīju sevi par pilnībā sagatavotu), un tā ir ar katru sievieti, kurai par to esmu jautājusi. (Klīnikas sekretāre tikko ienesa papīru kaudzi, un es viņai pajautāju, kāda bija viņas pirmā doma dienā pēc nevainības zaudēšanas. Tāda pati atbilde!) Un šis jautājums atkārtojas katru dienu, līdz pienāk nākamās mēnešreizes. 26 gadu vecumā tā ir normāla sievietes dzīves daļa, un mēs, visticamāk, esam pārdomājušas iespējamo rīcību un sekas. 16 gadu vecumā tā ir šausmīga nasta. Ar katru dienu tā kļūst smagāka, līdz ieraugām plankumiņus, bet, ja tie kavējas divas dienas, nasta kļūst vēl smagāka.

Kāda jauna sieviete šajā vietnē, kas vēl tikai pierod pie šīs sievietes dzīves daļas, katru mēnesi man sūta e-pastu apmēram šādā garā: "Man šķiet, ka tām vajadzēja būt jau vakar!!!; es uztraucos." Tā ir milzīga nasta pusaudzei, kas vēl tikai mācās atrast savu vietu pasaulē un tikt galā ar neskaitāmām citām sievietes dzīves niansēm. Dažām katrs mēnesis ir mokoša gaidīšana. Tas novērš uzmanību un enerģiju, ko varētu produktīvāk izmantot, gatavojoties dzīvei. Patiesā ironija ir tā, ka daudzas jaunas sievietes mehāniski nodarbojas ar seksu kāda cita apmierināšanai, kamēr pašas vēl nav uzzinājušas, kāda ir orgasma sajūta.

Manā gadījumā mēs ar draudzeni katra izlēmām, ka "ir pienācis laiks" un ķērāmies pie gatavošanās, lai savaldzinātu savus puišus "līdz galam." Mums bija piecpadsmit gadu, un mums bija apnicis dzirdēt, ka jāsargā sava nevainība. Pēc dažiem mēnešiem, kas pavadīti nervozās gaidās, un vienīgo apmierinājumu gūstot no masturbācijas, kad bijām pārnākušas mājās, mēs nolēmām, ka tas nav tā vērts. Gan mana vecākā māsa, gan kāda tante (abas palīdzēja mūsu sagatavošanās darbos, pērkot maksts želeju, prezervatīvus u.c.) mūs brīdināja par šīm sekām. Pirmais mēnesis, kad es nepārtraukti neuztraucos par to, vai mēnešreizes pienāks vai ne, bija kā atdzimšana. Mēs arī atklājām, ka varam palīdzēt viena otrai, bet tā ir cita saruna.

Dažus gadus vēlāk es patiešām sāku dzīvot dzimumdzīvi, un kopš tā laika tā man sagādā lielu prieku. Vienaudžu spiediena mums bija maz - izņemot vienai no otras. Iespējams, mēs rīkojāmies kā uz derībām. Protams, mūsu puiši bija tik atsaucīgi, cik vien iespējams, bet nebija īpaši spieduši panākt kaut ko vairāk par pa kluso aptaustīšanu un to, ka viņus ik pa laikam masturbē. Hebridu salu aizsargātā, reliģiozā vide novērsa lielu atklātu spiedienu, bet vēlākos gados esmu pārsteigta atklājusi, cik daudz citu sieviešu (varbūt gadu vai tā vēlāk) piedzīvoja to pašu.

Kosmopolītiskākā vidē ne tikai puiši mudina (galu galā viņiem, raugoties no viņu jauneklīgā, mačo skatupunkta, ir viss, ko iegūt), bet arī seksuāli aktīvās meitenes bieži mudina savas vienaudzes ķerties klāt. Bieži vien ir neērti par to strīdēties. Tas var atklāt tavu nezināšanu vai pieredzes trūkumu. Puišiem atbildei jābūt apmēram šādai: “Vai esi gatavs kļūt par tēti?” Ar meitenēm bieži ir vairāk iespēju pārrunāt patiesās problēmas.

Ja viņas patiešām ir draudzenes, viņas būs gatavas par to runāt. Ja nav, kāpēc tu klausi viņu padomiem? Labākā atbilde citai sievietei tavā vecumā ir pajautāt, ko viņa patiesībā no seksa iegūst. Lielākajai daļai jauniešu pusaudža gadu vidū godīgā atbilde ir vienkārši: pastāvīgas bailes. Bailes no grūtniecības; bailes no slimības; bailes, ka uzzinās ģimene; bailes no attiecību beigām; bailes no runām; bailes no savas nepilnvērtības. Viņu atbildes: mēs katru reizi lietojam prezervatīvu; neviens neko nerunās; viņš mani mīl; es viņu mīlu; viņam pat prātā neienāktu to darīt ar citu; es mācos būt sieviete; ja es to daru, tātad esmu pieaugusi. No katrām 100 sievietēm tavā skolā, kuras paļaujas uz prezervatīviem, aptuveni 13 nākamā gada laikā paliks stāvoklī, jo prezervatīvus bieži lieto nepilnīgi; ja tos katru reizi lieto pareizi, stāvoklī paliks tikai aptuveni 2. Desmitajai daļai seksuāli aktīvu pusaudžu ir viena vai vairākas STS. Mazāk nekā pieci procenti no šīm pusaudžu attiecībām galu galā novedīs pie laulības un dzīves partnerības. Ikviena tava seksuāli aktīvā klasesbiedrene ir sēdējusi tualetes kabīnē un raudājusi, skatoties uz savām biksītēm bez neviena plankumiņa. Puiši? Daudzi vienkārši pāris reizes randiņā izlādējas un nevar sagaidīt, kad varēs paziņot savu rezultātu. Es neienīstu vīriešus; es viņus mīlu. Šajā pusaudžu subkultūrā tā vienkārši ir.

Tu vari būt gatava seksuālai izlādei, bet tas nenozīmē, ka esi gatava pilnvērtīgam vaginālam seksam.

Sociālais aspekts

Precētai 26 gadus vecai sievietei grūtniecība ir gaidāma; neprecētai 26 gadus vecai - tāda nu ir dzīve; 19 gadus vecai - neuzmanība un izlaidība; 16 gadus vecai - katastrofa. Nekas no tā ne vienmēr atbilst patiesībai, bet tāds ir sabiedrības priekšstats. Tas veido apkārtējo cilvēku attieksmi un izturēšanos pret tevi.

Citā līmenī ziņa, ka neprecēta sieviete, kurai ir divdesmit ar kaut ko, dzīvo dzimumdzīvi, nevienu nepārsteidz. Par laimi, mūsdienās to uzskatītu par pilnīgi pieņemamu un viņas pašas darīšanu; viņa zina, ko dara, un ir atbildīga par savu rīcību. Ziņu, ka 19 gadus veca sieviete dzīvo dzimumdzīvi, parasti ignorē. Kamēr viņa nepaliek stāvoklī, ģimene var neievērot pazīmes un realitāti un cerēt, ka viņa zina, ko dara. Ziņa, ka 16 gadus vecā dzīvo dzimumdzīvi, joprojām rada bažas. Un jebkuras sekas nāksies nest visai ģimenei, ne tikai jaunajai sievietei.

Vai cilvēki to var pamanīt? Nu, nē, bez himēna tu neizskaties citādi nekā ar himēnu - pat ne uz izmeklēšanas galda. Bet jā, ir spēcīgas pazīmes, kas var radīt lielas bažas taviem draugiem, ģimenei, skolai un pat cilvēkiem, kurus tu nepazīsti. Puiši, ar kuriem tu satiecies, sūta vēstījumu; meitenes, ar kurām kopā pavadi laiku; vietas, kur tevi redz. Es dzīvoju ļoti mazā pilsētiņā, kur gandrīz katru pazīst lielākā daļa iedzīvotāju. Lielākā pilsētā tas atbilstu apkaimei, un zināšanas par ģimenēm, cilvēkiem un vietām ir aptuveni tādas pašas. Ja es redzu pāri pusnaktī ejam pa taku, es izdaru zināmus secinājumus. Es zinu, kas notiek tūristu mītnē šīs takas otrā galā. Ja tas ir 18 gadus vecs pāris, man tas varbūt pat šķistu mazliet uzjautrinoši; ja tas ir 16 gadus vecs pāris, man varētu rasties bažas. Ja viens no viņiem būtu manas otrās pusītes 14 gadus vecais bērns, es, visticamāk, kļūtu traka. Līdzīgus secinājumus izdara bieži.

Atceros kādu ļoti populāru jaunu sievieti salā, kur es uzaugu, kura palika stāvoklī. Tā bija ļoti cieši saistīta kopiena. Viņai un viņas puisim abiem bija 17 gadu. Man šķiet, ka katra māte salā aizliedza saviem bērniem (arī man) jebkad satikties ar kādu no viņas jaunākajiem brāļiem un māsām. Mežonīgi pieņēmumi un secinājumi, bet tomēr reāli. Visai ģimenei tiek uzspiests tas pats zīmogs. Pirms piecdesmit gadiem viņu būtu aizsūtījuši prom, bērnu nodevuši adopcijai, un publiski visi būtu izlikušies, ka nekas nav noticis. Aiz aizvilktiem aizkariem katrā ģimenē par šo situāciju būtu klačojuši. Ģimenes ir pārcēlušās citur, lai izvairītos no stāvoklī esošas meitas stigmas; citas kļūst paciestas, bet atstumtas.

Ģimenes lokā tavas dzimumdzīves "noslēpumu" nav iespējams noturēt. Ikviena sieviete, kas ir māte, ir ne reizi vien saskārusies ar spermu un to atpazīst uzreiz - pēc smaržas, izskata, auduma stīvuma, uz kura tā nonākusi. Ikdienas ieliktnīši atkritumu tvertnē neparastos laikos tiek pamanīti; spermicīdiem ir raksturīga smarža. Tava māte var to ignorēt; viņa var trakot un plosīties; viņa par to zinās.

Bērna finansiālā nasta 26 gadus vecai sievietei ir viņas un, visticamāk, tikai viņas vien; 16 gadus vecai tās būs vecāku izmaksas. Risks, ko uzņemies, nav tikai tavs (lai gan tam vajadzētu būt pirmajā vietā), bet risks visai ģimenei - vecākiem un brāļiem un māsām. Mūsu iedomātās 26 gadus vecās sievietes dzīve krasi mainīsies (neatkarīgi no tā, vai viņa ir precējusies), bet ar to būs pilnīgi iespējams tikt galā. Vientuļās mātes nav retums, un viņām ir atbalsta sistēmas - bērnudārzi, veselības apdrošināšana, aukles, saprotoši draugi un bieži vien saprotoša ģimene. Mūsu iedomātā 16 gadus vecā saskarsies ar pavisam citiem izaicinājumiem. Viņas sabiedriskā dzīve būtībā beidzas uz vairākiem gadiem. Viņas pašas izglītība kļūs grūtāka, ja vien vispār būs iespējama. Slogs, kas tiks uzlikts viņas vecākiem, būs ļoti liels.

Labi, tad ko es saku? Katrai sievietei atbilde ir viņas pašas. Puse no visām sievietēm sāk dzīvot dzimumdzīvi laikā starp savu 18. un 20. dzimšanas dienu. Varbūt ceturtā daļa sāk agrāk, un otra ceturtā daļa gaida ilgāk. Līdz 25 gadu vecumam jaunavu ir salīdzinoši maz, taču tās nebūt nav retums. Tātad šķiet, ka lielākā daļa no mums ir izsvērušas savas iespējas un nonākušas pie secinājuma, ka esam gatavas pašās pusaudžu gadu beigās. No socioloģijas viedokļa tas ir "normāli," ar to domājot, ka tā rīkojas lielākā daļa cilvēku. Man ir pietiekami daudz ticības sievietēm, lai uzskatītu, ka lielākā daļa šo sieviešu ir izvēlējušās palikt jaunavas līdz šim vecumam un izvēlējušās sākt dzimumdzīvi šajā vecumā. Nav nejaušība, ka visā industrializētajā pasaulē (vienīgais izņēmums ir Japāna) sievietes izdara šo izvēli. Viņas ir arī tādā vecumā, kad ir apsvērušas riskus un rīcību, kas varētu būt nepieciešama. Viņu acis ir atvērtas. Nav nejaušība, ka dažas gaida ilgāk; viņas vienkārši nav gatavas šim ļoti nopietnajam lēcienam. Jaunākas - tas mani uztrauc. Nav uzkrāts pietiekami daudz pieredzes, ne savas, ne no citiem gūtās, lai uzņemtos apzinātu risku.